DZIEDAVA.lv

Dabas vērojumi: stāstījumi un foto Latvijas Daba: foto un apraksti Latvijas Daba: foto un apraksti Ceļojumu apraksti un foto Pārdomas jeb situāciju analīze Mūzika manā dzīvē Domas bez apdomas CV, biogrāfija, bildes Paldies jums visiem!:) Citāti no grāmatām Manu bērnu dienasgrāmatas Suņu kolekcijas Dziedava.lv

Latvijas Daba

Vērojumi

 
   
Ievadi >2 simbolus. Vārdus atdali ar tukšumu. Meklējot arī vārda vidū, priekšā liec %. Piem., zied %ava .
Precīzu vārdkopu meklēšanai lieto pēdiņas. Piem., "Misas dižpriede"

Julita Kluša, 2015.

Ruņupes ielejā ar Uvi


Raksts publicēts žurnālā "Vides Vēstis", 2015.g. vasara (jūnijs)

Foto: Uvis Suško


Ruņa ar stāvo nogāzi

Raksts par Ruņupes ielejas dabas liegumu man ir zināms izaicinājums. Līdz šim esmu rakstījusi tikai par vietām, kuras pati esmu apmeklējusi, šoreiz mans plāns ir skatīt ievērojamo dabas teritoriju biologa Uvja Suško acīm. Un ne velti - Uvis, apsekojot dabas liegumu, laikā no 2014. gada maija līdz 2015. gada aprīlim tajā pavadījis 40 dienas, bijis te sešos dažādos mēnešos, izbaudījis trīs gadalaikus; piedzīvojis un redzējis daudz vairāk nekā to varētu tāds nejaušs apmeklētājs kā es, ieskrienot teritorijā uz vienu vai pāris dienām.

Foto: Uvis Suško


Uvim gadījusies sastapšanās arī ar pieciem meža seska Mustela putorius mazuļiem.
Komentēt

Ak, Ruņupe!

Sarunāt interviju ar Uvi nav viegli, jo no Ruņupes ielejas un ar to saistītiem darbiem atraut viņu grūti. Cik dzirdu no citām iesaistītajām personām, Uvis esot Ruņupes skaistumā gluži vai iemīlējies! Šis dabas liegums tiešām izrādījies izcilām dabas vērtībām ļoti bagāts, tāpēc ievākto datu lielā apjoma dēļ projekts pagarināts jau divreiz. Sarunā šī gada marta beigās Uvis sūrojas par Ruņupes dižkoku, pārsvarā ozolu, pārbagātību, - tik ej un mēri, viens pēc otra! Septiņās dienās martā un aprīlī Ruņas krastos lieguma robežās Uvis samērījis 140 dižkokus. Mazgramzdas apkārtnes dižkoku mērīšanā ļoti palīdzēja arī Māris Zeltiņš un Ansis Opmanis no Dabas retumu krātuves. Kopumā liegumā apzināti 30 valsts nozīmes un 115 vietējas nozīmes dižkoki. Pie Ruņas Uvis atradis arī Latvijā lielāko skābardi, kas 1,3 m augstumā sasniedzis pat 3,85 m apkārtmēru, gandrīz kā dižozols! Te, pie Ruņas, ir savvaļas skābaržu audze ar vairāk nekā 30 skābaržiem, no kuriem vēl trīs ir sasnieguši Latvijas mēroga dižkoka izmērus. No agrākiem laikiem zināms varenais Gravas Sudmaļu dižozols (2010.g. - 7,28 m apkārtmērs), kam pirms dažiem gadiem diemžēl nolūzusi galotne; pie Plepju dzirnavām dižozolam nolūzis liels zars, apkārtmēram samazinoties no 6,36 m (2012.g.) līdz 5,26 m (2015.g.); lielākais Uvja atklātais ozols ir ar 4,74 m apkārtmēru. Bet dižkoki te ne tuvu nav vienīgā dabas vērtība!

Foto: Māris Zeltiņš

Uvis pie sava atklājuma - Ruņupes ielejā augošā Latvijas lielākā skābarža, kas šaurākajā vietā līdz 1,3 m augstumam (t.i., 0,8 m augstumā) sasniedzis 3,66 m apkārtmēru. Lai parastais skābardis Carpinus betulus būtu valsts nozīmes dižkoks, pietiek ar 1,5 m apkārtmēru.
Latvijā savvaļā skābarži ir liels retums, jo pie mums tik tikko iesniedzas skābaržu areāla pati ziemeļu robeža; tālāk uz dienvidiem Lietuvā jau tie ir sastopami daudz biežāk. No līdz šim Latvijā apzinātajiem lielākie skābarži bijuši cilvēku stādītie dažādos parkos.

Foto: Julita Kluša

Uvis rāda 340 anketu kaudzi biotopiem, kurus aprakstījis 2014. gadā. Klāt nākšot ap 90 anketām no 7 dienu brauciena 2015. gadā. Visu šo anketēto biotopu robežas vēl bija jāsazīmē kartē! Kopumā 554 poligonos sakartētie 13 veidu Eiropas Savienības un Latvijas aizsargājamie biotopi aizņem 72% no visas pašreizējās lieguma platības. Lieguma pievienojamajās daļās šie biotopi sastopami vēl 88 poligonos.

Ruņupes ieleja ir viena no vērtīgākajām mazo upju ielejām Latvijā ar izciliem lapu koku mežiem nogāzēs. Lielā mērā tik labi saglabājusies, pateicoties tieši stāvajām nogāzēm (tās vietumis sasniedz pat 45-50 grādu slīpumu; pie šāda slīpuma cilvēkam uz nogāzes noturēties kājās grūti), ko nevar ne izmantot lauksaimniecībai, ne ērti nocirst kokmateriāliem. Tāpēc te ir augsta dabiskuma pakāpe, mežainums, daudz kritalu, veci koki. Oāze gan augiem, gan dzīvniekiem. Uvis stāstīja par satikšanos ar kādām padsmit mežacūkām. Izbijās abas puses. Uvis drošības labad uzskrējis uz Ozolbunču akmeņa, cerot, ka pa akmens malām mežacūkas augšā netiks, bet pašas cūkas kviekdamas metušās prom augšā pa stāvo gravas nogāzi. Šajā apkārtnē var laimēties sastapt arī daudz retākus dzīvniekus - 2014. gadā te novērota Eiropas kokvarde, lazdu susuris, vismaz 7 sugu sikspārņi, 18 aizsargājamas putnu sugas, t.sk., mazais ērglis un krāšņais zivju dzenītis, 23 retas un aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas, arī lielais un skaistais cīrulīšu dižtauriņš; te atrastā apaļblakts Coptosoma scutellatum līdz šim Latvijā bija redzēta tikai vienreiz, pirms 80 gadiem!

Foto: Māris Zeltiņš

Ozolbunču akmens, uz kura Uvis glābās no mežacūkām, ir viens no četriem Ruņupes ielejā atrastajiem lielākajiem akmeņiem ar garumu 3-4 m.

Foto: Māris Zeltiņš

Lieldienu laikā Uvim izdevās atrast lielāko no Ruņas ielejas akmeņiem - Upenieku akmeni ar tilpumu 8,3 m3. Kopumā dabas liegumā un tam pievienojamajās daļās apzināti 16 lieli granīta laukakmeņi, no kuriem trīs atrodas Ruņas gultnē, bet divi - Kauliņupes gultnē.

Ruņai stāvas ne tikai krasta nogāzes, tā pati ir ar stāvu ūdens kritumu, ierindojoties Latvijas straujāko upju pirmajā desmitā. Visā upes garumā vidējais kritums ir 3,8 m uz 1 km, bet, skatot atsevišķi dabas lieguma teritoriju, tajā upe kopumā nokrīt par 40 m. Jāņem gan vērā, ka upe ir arī ļoti līkumaina - lieguma 7,4 kilometru garumā tā pagūst noskriet divtik lielu attālumu!

Foto: Uvis Suško


Ruņa

Uvis: "Mežs ir mūsu pamatekosistēma. Ieejot dabiskā mežā vai purvā, mēs ceļojam laikā, jo tādus tos redzēja arī mūsu senči. Šeit var sajust saikni ar pagājušajiem gadsimtiem, kad Latvijas daba milzīgās platībās vēl bija cilvēka neskarta."

Kā tas sākās

Jau 1977. gadā Ruņupes ielejai bija izveidots kompleksais dabas liegums, taču par to nebija zināms pārāk daudz. Andris Maisiņš (DAP Kurzemes reģionālā administrācija) šo skaisto un interesanto vietu bija ievērojis, tā likās izpētes vērta. Tāpēc, aprunājoties ar Priekules novada pašvaldību, un vēlāk jau, pašvaldībai vienojoties ar Latvijas Dabas fondu, tika nolemts izstrādāt dabas aizsardzības plānu, pie reizes apzinot arī tūrisma iespējas šajā teritorijā. 2014. gadā tika sākts Latvijas Vides aizsardzības fonda un Priekules novada pašvaldības finansēts projekts, kura ietvaros Ruņupes ieleju pētīja seši eksperti - Uvis Suško (augi, biotopi), Voldemārs Spuņģis (bezmugurkaulnieki), Jānis Birzaks (zivis), Andris Čeirāns (abinieki un rāpuļi), Aivars Petriņš (putni) un Gunārs Pētersons (zīdītāji); projekta vadītāja - Ilze Priedniece.

Foto: Ilze Priedniece


Melnā zvīņbeka Strobilomyces strobilaceus, kas atgādina plakanu ezīti uz kātiņa vai čiekuru, Latvijā ir izcils retums - kopš 1923. gada, kad to atklāja Rīgā, Sužos, bija zināmas vien trīs vēsturiskas atradnes, t.sk., E.Vimbas novērojums pie Mazgramzdas 1972. gadā. Dienu pirms 2014. gada septembra atklājuma A.Maisiņš, kurš zināja par seno atradni, kā joku ierosināja sacensību "Kurš pirmais atradīs melno zvīņbeku?" Un jau nākamajā dienā uzvarētāja laurus plūca Ilze Priedniece, atrodot pirmo "melno čupiņu", par ko Uvis apstiprināja, ka tā ir īstā sēne. Todien viņi gāja trijatā - Uvis, Ilze un Lelde Eņģele, - atrodot 15 melnās zvīņbekas eksemplārus. Vēlāk uz Ruņupes ieleju devās arī A.Maisiņš ar kolēģiem, kopā pa visiem šajā apkārtnē atrodot ap 50 augļķermeņiem.
Pēc vietējo iedzīvotāju ziņām šīs sēnes lielā daudzumā augot arī lieguma austrumu galā pie Plepju dzirnavām.
Ruņupes apkārtnē atrastas arī citas retas sēnes - čemurenes, plaisājošā rūtaine un maigā mīkstpore. No ķērpjiem ievērojamākais - parastais plaušķērpis, kas vietām redzēts ļoti daudz.

Uzsākot projektu, neviens neapzinājās patieso šīs vietas dabas vērtību un, attiecīgi, veicamā darba apjomu. Pirmoreiz iepazīties ar Ruņupes ieleju Uvis devās 2014. gada 14. maijā kopā ar četriem kolēģiem. Neviens negaidīja, ka vietai būs tik, Uvja vārdiem, "traks reljefs". Dienu nostaigājuši pa stāvajām gravām un upes līkumiem, vakarā visi pieci esot bijuši pavisam klusi. Lielā darba apjoma dēļ ar laika plānošanu nevedās. Pavasara augu izpētei tika prognozētas 3-4 dienas, bet bija nepieciešamas sešas. Vasarā cerēja, ka pietiks ar 12 dienām, bet vajadzēja 18.
Pētījumu rezultātā nācās precizēt lieguma robežas; izteikts arī ierosinājums pie esošajiem 605,7 ha liegumā iekļaut vēl ne mazāk vērtīgas vietas 46 ha platībā. Uvis uzskata - ja reiz veic pētījumu, tas jādara rūpīgi, reģistrējot un aprakstot visu ievērības cienīgo. Pavirši veikts darbs nedod gandarījumu, tāpēc jāpacenšas, lai ir labi padarīta darba sajūta.

Foto: Uvis Suško, Ansis Opmanis, Julita Kluša

Pavasaros lapkoku mežos gājēji droši vien ir ievērojuši violeti ziedošo cīrulīšu ziedu ķekarus; visbiežāk redzētie būs blīvguma jeb Hallera cīrulīši Corydalis solida. Bet Ruņupes ielejā bagātīgi aug arī aizsargājamais dobais cīrulītis Corydalis cava (attēlā centrā un pa labi), kas Latvijā ir ļoti rets, sastopams tikai Latvijas dienvidrietumos; Ruņupē varētu būt lielākā šīs sugas atradne. No blīvguma cīrulīša atšķiras ar veselām pieziedlapām (lapiņa pie atsevišķa zieda / augļa) un ir augumā lielāks. Dobais cīrulītis zied gan violetā, gan nereti arī baltā vai dzeltenīgā krāsā. Kreisajā apakšējā attēlā salīdzinājumam blīvguma cīrulītis ar šķeltām pieziedlapām.

Uvis

Ar Uvi iepazinos Lietuvas biotopu kartēšanā. Ja kartētājs "parastais" dienas laikā varēja uzrakstīt ap 15 anketām, tad par Uvi klīda baumas, ka viņš labos biotopos rakstot 40 anketas dienā. Tātad cilvēks ar dabā uztrenētu aci, kas ātri spēj novērtēt situāciju un to aprakstīt. Turklāt pārsteidzoši, ka, šādā tempā strādājot, Uvis prot ievērot un nepalaist garām dažādus retumus un aizsargājamās sugas. Īpaša interese viņam ir par sūnām, kuras nu nemaz tā pa gabalu nemāj, jāzina, kur meklēt! Arī Ruņupes ielejā Uvis atrada retas un pat ļoti retas sūnas - piemēram, aizsargājamo lapsastu krūmīti, kam Latvijā šī varētu būt tikai otrā šobrīd zināmā augšanas vieta. Tika atrasta arī Eiropas mērogā nozīmīga sūnu suga - zaļā divzobe. Pavisam tika atrastas 17 retas un aizsargājamas sūnu sugas, kā arī 17 retas un aizsargājamas ziedaugu sugas. Šos īpašos augus Uvis lieguma teritorijā atzīmējis vairāk nekā 1500 vietās!

Foto: Uvis Suško


Zaļā divzobe Dicranum viride līdzīga citām divzobēm - sastāv no zaļām izstieptām smailām lapiņām. Tā aug uz koku (ozoli, liepas, gobas) stumbriem, Latvijā visai reta. Lai sugu noteiktu, jāpievērš uzmanība, ka zaļās divzobes lapiņas viegli nolūzt, tādas aplauzītas var saskatīt ar lupu vai labas izšķirtspējas fotogrāfijā (skat. mazākajā attēlā). Uvis reto sūnu vispirms atrada uz gobas, bet 3. aprīlī, mērot daudzos kokus, ievēroja vēl uz trim liepām tajā pašā apkārtnē.
Reta ne tikai Latvijā, iekļauta ES Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikumā.

Ar Lietuvu ir vēl kāds sakars - Ruņupe ir Latvijas dienvidos, tuvu Lietuvas robežai, tāpēc tur gadās atrast tādas sugas, kas citur Latvijā ir ļoti retas vai nav sastopamas vispār, taču gana biežas Lietuvā. Tāda ir arī mieturu mugurene, kam Latvijā lielākā atradne, acīmredzot, ir Ruņupes ielejā, citur tā sastopama ļoti reti.

Foto: Uvis Suško, Julita Kluša

Mieturu mugurene Polygonatum verticillatum - aizsargājama suga, sastopama pārsvarā tikai Latvijas DR. Latvijā daudz biežāk sastopamas ir dziedniecības un daudzziedu mugurenes. Visām mugurenēm ziedi un augļi ir līdzīgi (vien mieturu mugurenei gatavi augļi ir sarkani, ne zili melni), bet tikai mieturu mugurene aug tik stalta, nenolīkusi un tik šaurām garām lapiņām. Abām pārējām mugurenēm lapas ir platas, stumbrs nolīcis. Ja redzamas tikai lapiņas, mieturu mugureni var sajaukt ar augumā mazāko spuļģīti, kam arī garas šauras lapiņas, vien spuļģītim lapiņas sakārtotas pa divi, blakus pāri perpendikulāri viens otram, bet mieturu mugurenei lapas sakārtotas mieturī pa četri.

Uvis: "Iet dabā ir gan darbs, gan izaicinājums, gan noslēpums. Skaistā, nezināmā vietā tevi uzrunā dabas noslēpums. Mēs varam tam tikai pieskarties - novērtēt vizuālo skaistumu, daudzveidību, sugas, struktūras. Daba un cilvēks ir noslēpums un viens otru pēta. Eju caur dabas noslēpumu un reizē šķetinu savu noslēpumu. Pētot dabu, vienlaikus sastopu sevi dažādās situācijās. Daba pārbauda mūsu izturības robežas.
Gravas vienmēr ir izaicinājums - rāpjoties pa nogāzēm, mēdz slīdēt kājas, tu nogāzies, reizēm pat pārmet kūleni. Tu dodies viens tumsā ar lukturīti un pārdesmit metru attālumā dzirdi brīdinājuma rukšķi, bet nevienu neredzi. Vai - tumsā priekšā redzi spīdam divas liela dzīvnieka acis. Kauliņupe akmeņaina, grūti staigājama, tai pāri nogāzies koks. Domāju - iešūpošu tā galotni un nolauzīšu, lai vieglāk tiktu tālāk, bet iešūpotā galotne ir ļoti atsperīga un nogāza mani pašu upes krastmalā."

Foto: Uvis Suško


Dabas liegumā Ruņai ir arī divas pietekas - Kauliņupe un Dakterišķe. Attēlā akmeņainā Kauliņupe, kam ir arī otrs nosaukums - Mālupe.
Komentēt

Bijis arī tā - Uvis mēģinājis šķērsot upi pa pārkritušu koku. Kritala beidzas, bet līdz krastam vēl gabals. Jālec! Bet kādam zaram iepatikusies Uvja somas siksna, un tas to cieši aizķēris. Labi, ka lēciena laikā siksna pa vīli veikli atplīsusi, tā atbrīvojoties gan pati, gan izglābjot Uvi no pavasara peldes.

Foto: Māris Zeltiņš


Uvis: "Lūk, tā ir Ruņa ar savām nogāzēm!"

Foto: Ilze Priedniece

Gribi dabu pētīt - meties tās priekšā uz ceļiem. Arī drēbēm nākas izturēt daudz; strādājot dabā, noplēsta ne viena vien drēbju kārta. Foto Uvis pie kāda no atsegumiem Ruņupes ielejā.

Uvis: "Kā satvert skaistumu?! Tu nevari to tikai ņemt un nedot tālāk, tad pārsprāgsti. Tu atklāj sev un citiem nezināmo un nodod tālāk - novērtēt vai vienkārši priekam. Skaistums sakņojas Dievā, un viss skaistais ir kā Dieva atspulgs. Tāpēc tas cilvēkus pievelk. Senāk cilvēki pauda savu sajūsmu, dziedot tautasdziesmas, mēs - skaitot sugas un zīmējot biotopus."

Skaistumi, retumi, atklājumi

Uvis stāsta par vienu ļoti īpašu vietu Ruņupes ielejā, kur savienojas vairāki biotopi vienuviet, iekļaujot sevī arī bagātīgu reto augu buķeti - starp nogāzēm aizlokās ozolu mežs (Latvijā reti sastopams mežu tips), virs tā pacēlumā sauss egļu mežs ar sūnām, bet tam apkārt slapja, avotiem bagāta nogāze ar bērzu un egļu mežu. Nogāzes bagātas ar Latvijā reti sastopamajiem un aizsargājamajiem lakšiem, mēnesenēm un mieturu mugurenēm, te aug arī reta sūnu suga - smaržīgā zemessomenīte Geocalyx graveolens.

Foto: Uvis Suško, Julita Kluša

Aizsargājamā daudzgadīgā mēnesene Lunaria rediviva Latvijā sastopama retumis, dabiskās, mežainās upju ielejās; izvēlēta arī kā dabisku mežu biotopu indikatorsuga. Pati arī esmu to redzējusi tikai labos mežos Gaujas un Slīteres nacionālajos parkos. Izrādās, tā bagātīgi aug arī pie Ruņas. Ievērojama ar lielajām sirdsveida lapām, smaržīgajiem ziediem (zied maijā, jūnijā) un daudzajām pākstīm, kas mēdz saglabāties pat vēl līdz nākamā gada ziedu laikam.

Jāatzīmē, Uvis ne tikai apraksta un izzīmē kartē biotopu robežas, kur beidzas viens aizsargājamā meža tips un sākas cits, kur un cik lielas ir reto un aizsargājamo sugu atradnes; klāt pie visa viņš reģistrē un kartē atzīmē arī vietvārdus - mežu, nogāžu, strautu, akmeņu un atsegumu nosaukumus, kurus prasa tuvējo māju saimniekiem vai nosaka, pētot seno laiku kartes.

Arī laikā, kad ciemojos pie Uvja, viņš brīdi velta pārdomām, kā pareizāk būtu saukt viņa no jauna atklāto pilskalnu - par Biržumuižas, Birzenieku vai Biržu pilskalnu? 1923. gada E. Brastiņa grāmatā "Latvijas pilskalni" minēts Augusta Bīlenšteina jau senāk atklātais Biržumuižas pilskalns, bet 19.gs. kartēs šī vieta saukta Birseneken. "Muiža" nosaukumā pielikta tikai 20.gs. sākumā, pārsaucot to par Birshof. Ak, jā, Uvis taču atklāja ne vien retu augu atradnes, akmeņus un dižkokus, bet arī aizmirstu pilskalnu! Gājis gar Ruņu un vietā, kur upes krasta nogāze jau it kā beigusies, ievērojis īpatnēju pauguru, kas izskatījies pēc pilskalna. Vēlāk tam apstiprinājums atrasts arī minētajā grāmatā. Pilskalns gan nav liels, turklāt, kā grāmatā norādīts, nedaudz norakts grants ieguvei. Ruņupes ielejā ir vēl divi pilskalni - Gravas-Sudmaļu pilskalns Ruņas un Kauliņupes satekas vietā (apzināts 1947. gadā) un Kaltes pilskalns Ruņas kreisajā krastā.

Foto: Uvis Suško


Kvartāra kalkrētu konglomerātu atsegums pie "Rudzīšiem".

Staigājot pa Ruņas "baigo reljefu", Uvis atradis arī ne vienu vien īpatnēju atsegumu, kam devis vārdus atbilstoši nogāzei, kurā tie atrasti - Rudzīšu, Iņķu, Buividu, Dzērvju kraujas un Ozolbunču atsegumi. Atsegumi parasti nelieli, vienā nogāzē vairāki, taču pēc izskata tik neparasti, ka talkā lūgts ģeologs Dainis Ozols. Viņš secinājis, ka šie ir kvartāra kalkrētu konglomerātu atsegumi un te, pie Ruņupes, ir lielākā šādu iežu (kā dabīgu atsegumu) atradne Latvijā, biežāk tie sastopami karjeros. Atsegumi vienmēr interesanti arī no dažādu sugu viedokļa, kas uz tiem varētu augt - jo retāka dzīvotne, jo retākus augus ir cerības atrast. Uz viena tāda atseguma Ruņupes ielejā Uvim izdevies atrast pat 4 retas un aizsargājamas sūnu sugas - gan minēto lapsastes krūmīti, gan plakanlapu porenīti, viļņaino un gludo nekeru.

Foto: Uvis Suško

Lapsastu krūmītes Thamnobryum alopecurum latviskais nosaukums atbilstošs sūnas izskatam - tās zariņi atgādina zaļas lapsu astītes, kas ar galiem saliktas kopā - nu gluži kā krūma stumbri. Tādām astītēm līdzīgas ir vairākas sūnas, tāpēc būtiskākais ir novērtēt, vai ir raksturīgais krūmveida izskats. Tiesa, pēdējā laikā izdalītas vairākas krūmīšu sugas, taču tās visas ir retas. Lapsastu krūmīte parasti aug uz noēnotiem akmeņiem un kaļķakmens atsegumiem.

Stāstot par Ruņupi, Uvis vairākkārt piemin avotus un avoksnājus - tie šajā apkārtnē sastopami ļoti daudz (Uvis atzīmējis 160!) un skaisti (iztēlojies avoksnainu vietu ar ziedošām zilām neaizmirstulītēm). Tikai pāris dienas pirms prombraukšanas atklājis kārtējo avotu, kas izrādījies dikti varens - iztekas vietā 1 m diametrā, tālāk aiztek pa 2 m platu, akmeņainu gultni cauri nepilnus 10 m dziļai gravai.

Foto: Uvis Suško, Julita Kluša

Ja kādā jaukā straujupītē gadās redzēt kaut ko dīvaini sarkanu, tad, iespējams, tās ir sārtaļģes. Strauta hildenbrandija Hildebrandia rivularis (attēlā fonā, uz akmeņiem) un pērļrotu kurkuļaļģe Batrachospermum moniliforme (mazie attēli pa labi) ir dabisku, tekošu ūdeņu indikatorsugas; tās novērotas arī straujajā Ruņā. Kā apstiprinājums labai dzīvošanai upē ir arī mazs, taču aizsargājams gliemezītis - upes micīšgliemezis Ancylus fluviatilis (gan fonā, gan kreisās puses mazajā attēlā), kas tiešām atgādina mazu micīti; labas kvalitātes ūdeņos tādas micītes uz hildenbrandijām apaugušiem akmeņiem var tikt sastaptas vairumā. Nenesiet šos gliemežus prom no viņu mājām!

Vēl Uvis ievērojis, ka vienviet Ruņai ir arī paralēlā gultne, kas atšķeļ ap pushektāru lielu saliņu ar vecu ozolu mežu.

Savukārt bebri lieguma teritorijā izveidojuši vairāk nekā 60 dambjus! To ietekmē upes tecējums ir daudzveidīgāks - pie dambjiem upe ir lēnāka un dziļāka nekā no tiem brīvajos posmos. Ilze Priedniece stāstīja, ka tik straujai upei kā Ruņa bebru darbi nav liels šķērslis - vienviet, kur bebru dambis kļuvis pārāk apgrūtinošs, upe izveidojusi jaunu gultni tam apkārt.

Foto: Ansis Opmanis

Uzzinot par atklātiem palieliem akmeņiem Ruņupes ielejā, uz šejieni, apskatīt, vai kāds no tiem nav bedrīšakmens, ieradās arī Dabas retumu krātuves ekspedīcija. Bedrītes uz akmeņiem netika atrastas, taču plānotā īsā apmeklējuma vietā te tika pavadīta vesela diena, turklāt Ansis Opmanis uz Ozolbunču konglomerāta atseguma atrada Latvijā iepriekš neredzētu, ļoti sīku sūnu sugu - Donna zeligēriju Seligeria donniana (attēlā redzami tās 2 mm īsie sporogoni ar sporu vācelītēm; lapu rozete ir vien līdz 0,4 mm augsta). Un vēlreiz gribas atgādināt - nerausiet no akmeņiem un atsegumiem nost sūnas, tie var glabāt uz sevis īpašus retumus, kādi nekur citur neaug!

Dzīvošana

Mēģinot aprakstīt visus Ruņupes retumus un interesantumus, sāk nogurt roka, bet kā gan lai jūtas pats Uvis, kas tam visam gājis cauri?! Kā viņš dzīvojis, ko ēdis, kā izturējis grūtības?

Uvis smejas, ka pēdējā braucienā uz Ruņupi atbraucis ar četrām somām, bet prom braucis ar trijām - ceturto "apēdis". Tā kā meža vidū ne veikala, ne ēdnīcas nav, visu ēdamo jāved no Rīgas. Ja radusies iespēja paēst Priekulē, tad vienmēr saimniecēm piebildis - lieciet tā kārtīgi, es tikko kā no meža iznācis!

Uvis ar raksta palīdzību lūdz pateikt lielu paldies brīvdienu mājas "Gailišķe" saimniekam Oskaram Jaunzemim un Mazgramzdas "Rudzīšu" saimniekam Andrim Bokam, kuri izrādīja lielu pretimnākšanu, ļaujot apmesties pie sevis un nodrošinot labus apstākļus.

Foto: Uvis Suško

Dzegužpirkstītes Dactylorhiza sp., lai arī aizsargājamas, tomēr ir gana bieži sastopamas, taču par dzegužpuķēm Orchis sp. to teikt nevar - tās visas ir retas. Atšķirt parasti mežainās vietās augošās dzegužpirkstītes no retajām un parasti pļavās augošajām dzegužpuķēm jāiemanās, jāskata katras sugas individuālās pazīmes. Vīru dzegužpuķes Orchis mascula (mazie attēli pa labi) parasti izvēlas mitras un avoksnainas pļavas, taču Ruņupes ielejā tās netradicionāli aug mežā, - skaistā upes nogāzē Uvis saskaitīja 30 augus vienuviet! Tur tās auga kopā ar retajiem un aizsargājamajiem lakšiem (attēls pa kreisi).

Pa Ruņupes ieleju gan nācies viscaur staigāt kājām, ar mašīnu tur daudz neizbraukāsi, jo daudz kur ceļu vairs nav. Kad, pa gravām augšā - lejā staigājot, spēki mazinājušies vai vienam kļuvis skumīgi, Uvis pie sevis uzmundrinājumam skaitījis rindas no Ausekļa dzejoļa "Latvijā":
Latvijas kalnājos, Latvijas lejās
Krūtīs man atdzīvo brīvības gars!

Noslēgums

Lai arī citi varētu izbaudīt brīvības garu Ruņupes ielejas kalnājos un lejās, te tiks izveidota gājēju taka un velotaka; iekārtots stāvlaukums, skatu laukumi, informācijas stendi. Gan Uvis, gan projekta vadītāja I.Priedniece lūdza pateikt paldies arī atsaucīgajiem un jaukajiem Priekules pašvaldības cilvēkiem, īpaši Daigai Eglei, Dainai Fominai un Modrim Baumanim.


Andra Soma veidota karte ar Ruņupes dabas lieguma pašreizējām robežām

Uvim mājās Rīgā puķpodos aug dažādas puķes, un viņš ievērojis interesantu likumsakarību - tās uzzied, kad pabeigts kāds lielāks darbs, kā atzinība par to. Arī tai dienā, kad pie viņa ciemojos īsi pēc Ruņupes brauciena šajā pavasarī, ziedēja Ziemassvētku kaktusi un grasījās uzziedēt komelīna.

Paldies Uvim un Ilzei par sadarbību raksta tapšanā!






Komentāri:
Par šo tēmu vēl nav saņemti komentāri.


Spama dēļ ziņojumi, kas ietver pilnus linkus, netiek pieņemti.
Vēlies komentēt?
Vārds / segvārds:
Komentārs par šo tēmu:

 

(c) Julita, 2008.- 2024.    

dziedava.lv DZIEDAVA.lv