J: Tā kā mans arī ir Dzintars, ļoti interesē, kā ielikāt šo vārdiņu?
A: Es jau aptuveni 20 gadus biju domājusi, ka man pirmā būs meitiņa.. Meitiņai vārds arī jau bija izdomāts. Un tad vienudien es sēdēju Daugavas krastā, netālu no LĢC, būdama 8.grūtniecības mēneša sākumā (es tad vēl droši dzimumu nezināju, tikvien kā - pēc puisīša neizskatās), un domās sarunājos ar savu bērniņu - nu, kas tu būsi - puika vai meitiņa? Domās izteicu meitiņai izdomāto vārdu un ieklausījos sevī - neko nejutu. Un tad domāju - un kā nez saukt, ja izrādās tomēr, ka puisītis? Līdz tam (arī pirms grūtniecības), man bija padomā visādi vārdi, bet nekas tāds noteikts.
Un te pēkšņi, tur Daugavas malā uz akmeņa sēžot, man kā ar bomi pa pieri - Dzintars tak! Un pamatojumi tam arī uzreiz bira kā no pilnības raga.
Bērns tika ieņemts pāris dienas pirms vai pēc pirmā kopīgi ar Ati sagaidītā saullēkta jūras malā Engurē - Ata vecāku mājās. Tāpēc viņš ir kā saistīts ar jūru, varbūt viņš tieši tā skaistā saullēkta dēļ izdomāja pie mums nākt, vai arī bija jau tad ar mums kopā; "dzintars" arī ir saistīts ar jūru. Turklāt tas ir skaists, var būt dažādās krāsās, t.i., daudzveidīgs, bet skaists. Pats vārds arī skaists (kaut gan līdz tam brīdim nevienu reizi savā mūžā nebiju par to iedomājusies). Vārdu sakot - Dzintars - tas ir kaut kas skaists un saistīts ar jūru :). Un es to novēlētu arī savam bērnam - būt iekšēji, un - kāpēc gan ne - arī ārēji skaistam :).
Turklāt vēl Dzintars vārdā bija arī puisim manā bērnudārzā Juglā - puisim, ar kuru kopā bērnudārzā mēs dziedājām vienu dziesmiņu (viņš spēlēja vijoli, es biju bizbizmārīte) vienas grupiņas (laikam tās, kurā bija Dzintars) izlaidumā. Un šis Dzintars man patika ;). Un tas tēls, kā viņš palicis man atmiņā - man nebūtu iebildumu, ja arī manā bērnā būtu kaut kas no tā :).
Vēl pavisam no citas operas - krievu valodā "dzintars" tulkojas kā "jantarj", kam, neskaitot galotni, vienīgā atšķirība (no latviskā) vārda rakstībā ir tā pirmie burti -Dzi- vietā -JA-, kas ir arī pirmie burti mammas un tēta vārdiem (Julita un Atis), tādējādi krievu valodas versijā vārda sākums ietver arī vecāku iniciāļus. Sanāk gluži kā slepenais kods.:)
Vārdu sakot - man ideja par vārdu Dzintars uz sitiena iepatikās.
Pēc mēneša man USG pateica, ka man būs dēls, kam gan es ne uzreiz noticēju.
Pēc tam, grūtniecības beigās, es diezgan bieži gāju uz vienu kalniņu netālu no mājām. Man tas kalniņš iepatikās. Kad man bija slinkums staigāt, es tur vienkārši apgūlos zālītē un sarunājos ar savu bērniņu. Kaut kā iegājās, ka es sāku to kalniņu saukt par Dzintara kalniņu, jo tur tak es tā regulāri iepriekš nebiju gājusi.
Bet vispār es biju ilgojusies pēc brīža, kad es varēšu DOMĀT savam bērnam vārdu, jo man patīk domāt vārdus. Turklāt, kā es varu izlemt par bērna vārdu, ja viņu vēl neesmu redzējusi! Varbūt viņam nemaz nepiestāvēs tāds vārds!
Tad nu bērns piedzima - gluži tāds, kādu es viņu biju iztēlojusies! Dikti jau skaists :). Es nu domāju, kādu vārdu tad likt.. bet nu ko tur daudz vairs varēja domāt, ja jau viņa vārdā pat kalns jau bija nosaukts! Teicu Atim, ko viņš par to vārdu saka. Viņš neteica neko, sak, ja tā, tad tā. Galvenais jau bija, lai nebūtu latviešu specifisko burtu - resp., lai viņam ar elektronisko saraksti nerastos problēmas, rakstot savu vārdu, un citiem, to interpretējot ;). Dzintars derēja. Tad nu tā arī nosaucām :).