[ 1g. 3 mēn.; 3g. 1 mēn.] [ 1g. 6 mēn.; 3g. 4 mēn.] [ 1g. 9 mēn.; 3g. 7 mēn.]
izstaigāt visi cauri attālākam mežam. Kamēr vēl tikai sniegi sniegi un braucams ceļš, tikmēr viss labi, Juliata ratos, Dzintars kajām un ar kociņu zīmē pa sniegiem. Bet atpakaļceļā sākas problēmas. Meža ceļā, kurā saulīte spīguļojas vai visu dienu, kūst sniegs, un te jau izbraukt vairs nav tik vienkārši, sk. attēlu. Juliata sēž ratos, Dzintars uzsēdināts uz ratu jumtiņa (no iepriekšējā gājuma noguris un aizmidzis), tētis stumj ratus.
Mulsināja, ka telts mietiņus zemē iedzīt bija pagrūti - vēlāk izrādījās, ka senākos laikos šai
vietā bijis ceļš, bet mēs uz tā gan telti uzcēlām, gan ugunskuru kurinājām.
Uz rīta pusi Dzintaru pārlikām no telts ratos, kur viņš ātri atmodās. Pēc tam mēs braucām vēl netālu uz skaistajiem Kaļķugravas (Mežmuižas) avotiem, Černausku dižozolu un lielo Čerņauskas akmeni skatīties, uz kura bērni arī uzrāpās.
* 4.jūlijs. Skaista pastaiga visai ģimenei četratā (ar ratiem) Spilves lidostas teritorijas pļavās un to apkārtnē. Ārā pavadām laiku no 15:15 līdz pat 21:50, t.i., ~6,5h. Lasām arī zālītes tējiņām - āboliņu, ceļmallapas, pelašķus u.c. Vērojām, kā asfalts salauzīts dažādu augu iespaidā.
Bērni uz taciņas rod savas rotaļas ar akmentiņiem, bāžot tos viens otram kurpēs.;) (sk. att.) 
un kaut kā nebūt pārvietoties uz priekšu. Rati tiek stumti atsevišķi. Juliata tiek nesta galvenokārt rokās. Dzintars ir tiešām brašs puisis - lielu gabalu no dzelkšņiem klātā ceļa veic pats kājām! Beigu posmā gan arī viņš tiek panests. Apmēram stundas - pusotras laikā (ar visu ceļmallapu lasīšanu) iztikuši cauri "ceļmallapu takas" biežņai velti ceram, ka nu būsim uz normālas takas. Nekā, biežņa turpinās arī tālāk. Atis stumj / velk tukšus ratus, es pa vienam pārnesu bērnus. Aiznesu vienu un atstāju, lai gaida, eju atpakaļ pēc otra un nesu to līdz pirmajam un vēl kādu gabalu uz priekšu. Tad eju atpakaļ pie pirmā bērna, kurš pacietīgi gaidījis, un nesu atkal kādu gabalu viņu utt. Reizēm jau bērni iet arī paši. Kopumā vēl vairāk nekā pusstunda paiet, kamēr beidzot tiekam uz ceļa, pa kuru mierīgi var braukt ar ratiem un bērniem tajos. Noguruši gan visi esam pamatīgi. Jādomā, ka citugad uz tādiem varoņdarbiem vairs nesadūšosimies.:D
* 18.jūlijs. Orhideju dabas taka (3,5km gara taka starp Enguri un Bērzciemu). Ejam visa ģimene un vecaistēvs. Līdz takas sākumam aizbraucam ar mašīnu, kurā līdzpaņemti arī rati. Takas sākumā secinām, ka ar ratiem nekāda braukšana nesanāks - laipa viena dēļa biezumā un apkārt pa pusei purvs. Tā ka bērniem nākas vien iet kājām. Iešana pa laipu bērniem ļoti patīk, tā ka sākumā tiekam uz priekšu visai ātri. Visādu orhideju tiešām daudz. Pa starpu uznāk lietutiņš, bet par laimi īslaicīgs, lietusjakas arī ir līdzi.
ļoti just vēju, mums salst, esam par plānu saģērbušies. Putnu novērošanas tornī par laimi ir būdiņa, kurā varam visi salīst un paslēpties no visiem vējiem. Varam no augšas redzēt arī savvaļas zirgus un govis, kuriem vēlāk noejam garām daudz tuvāk. Pavisam klāt gan iet nedrīkst, savvaļas dzīvnieku ganības norobežotas ar dzeloņstieplēm.
zināmu maksu var lēkāt. Dzintaram tik ļoti tas ieinteresē, ka nepažēloju naudu un 15 min. viņš dabū izlēkāties. Mēs ar Juliatu sēžam turpat blakus, Juliatai uz viena laukuma ar brāli lēkāt (drīzāk tā varētu būt šūpošanās) netiek ļauts, bet atsevišķi viņa to tāpat nedarītu, dotos pie brāļa, tāpēc sēžam malā un tikai skatāmies.
* 10.augusts. Interesanti pavadīts lietainais laiks ārā. No rīta gaidām, kad lietainais laiks beigsies, bet pilnībā nepārstāj līt, tikai uz brīdi pierimst. Ejam ārā - Dzintars lietusmētelī, gumijniekos ar riteni, bet Juliata ratos zem lietusplēves. Es arī ar lietusmēteli un lietussargu. Tas ir labs risinājums. Juliata ratos drīz aizmieg un par viņu vairs galva nav jālauza. Dzintaram, savukārt, ļoti patīk braukāt ar riteni cauri peļķēm. Žēl, ka Dzintaram nav ūdensnecaurlaidīgu bikšu. Lietus sāk līt stiprāk. Atrodam koku aleju, kur zem kuplajiem zariem piestājam. Atstājam trotuāra malā riteni un ratus, kuri pārsegti ar lietusplēvi un lietussargu; paši ejam zem koku zariem spēlēties - meklējam kastaņus un mētājam tos, cik augstu vien varam. Mazliet padauzāmies, ķeram viens otru, slēpjamies aiz kokiem. Tā kā lietus tomēr nepārstāj līt, dodamies uz mājām. Dzintars ar riteni, es stumju ratus. Neilgi pirms mājām lietus pārstāj. Dzintars nokāpj no riteņa un dodas spēlēties peļķē - bradā pa ūdeni, šļakstās ar rokām un kājām. Tā kā viņam netraucēju (neko neaizrādu) un visu nofilmēju, tad varu pateikt precīzi - vienas peļķes izpēte un izbaudīšana pilnā apjomā Dzintaram aizņēma precīzi 3 minūtes. Pastaiga kopumā, par spīti lietum, uzskatāma par veiksmīgu.
Dzintars ar ik pa brīdim prasās opā, bet nu tas jau būtu par daudz. Tomēr brīžiem panesu arī viņu. Atrodam brūklenāju, palaižu abus bērnus ogas palasīties, lai es pati varu atpūsties no nešanas un mēģināt atrast pareizo atpakaļceļu.
Tad apskatām lāčus un dodamies uz ezera malu, kur no koku zariem sataisīti visādi rāpjamie. Te mums patīk vislabāk. Saulīte silda kā vasarā, bērni rāpelējas pa koka konstrukcijām. Turpat uz zemes ierīkojam arī maltītes saldo daļu. Te mēs pavadām gandrīz stundu. Tad dodamies uz Tropu māju un pēc tās pa taisnāko ceļu uz izeju, jo bērni jau ir gana noguruši.
* 24.septembris. Pastaiga visai ģimenei gandrīz no Rīgas lidostas, tālāk cauri Mārupes pagasta Ziemeļu daļai un pa Rīgu, pāri Ulmaņa gatvei, pa Liepājas, Nometņu u.c. ielām līdz trolejbusa pieturai Baložu ielā, no kurienes braucām mājās. Ārā atradāmies ilgāk nekā 5h.
13:00 līdz 19:00) var raksturot ar šādiem nosaukumiem: Biķernieku iela, Teika, Purvciems, Deglava tilts, Grīziņkalns, Brīvības iela. Pastaigas beigu daļā esam netālu no veikala Īkstīte, kur neplānoti veicam bagātīgu iepirkšanos (sākumā bērni ar tēti ir ārā; vēlāk Dzintars tiek iesaukts uz apģērbu un apavu pielaikošanu; Juliata tai laikā ratos ārā guļ). Pastaiga beidzas 21.trolejbusa galapunktā Cēsu ielā. Pa Rīgu visi kopā esam nostaigājuši ~10km. Bērni ir gan gājuši kājām, gan sēdējuši un gulējuši ratos. Esam priecīgi gan par veikto garo pastaigu (t.sk. redzējām burvīgus vīteņus u.c. rudens krāšņumus), gan par veiksmīgo iepirkšanos.
Brīnišķīga pastaiga visai ģimenei pa Siguldu ar ratiem. Bērni gan gāja kājām, gan bieži bija ratos, arī abi divi (Dzintars uz ratu jumtiņa vai kopā ar Juliatu). Braucām pa lieliem ceļiem, kur ar ratiem var viegli izbraukt. Ceļa sākums sakrita ar riteņbraucēju maršrutu. Pilnu riteņbraucēju maršrutu saprotamu iemeslu dēļ neveicām. Kad pamanījām tūristiem iekārtotu galdiņu ar soliņiem, ķērāmies pie maltītes. Bērniem gan ēšana uzmanību nesaistīja ilgi - labprātāk rāpās pa Gaujas nogāzi un rušinājās turienes smiltiņās. Vēlāk gājām gar Gauju, vērojot krāšņos rudenīgos atspulgus ūdenī un kokos. Aplūkojām Vikmestes ieteku Gaujā. 
Viens brīdis bija kritisks - atstājām ratus ar mierīgo Juliatu lejā kādu gabalu nostāk no trepēm, kas veda uz Gaujas tiltu. Paši līdz ar Dzintaru uzkāpām augšā. Kad pēc neilga laika atgriezāmies pie trepēm, tad pārsteigti ieraudzījām Juliatu jau pusceļā līdz mums, t.i., kāpjam pa trepēm uz augšu (sk. att.). Ja jau tā, tad es ar abiem bērniem devāmies pāri tiltam uz tilta otru pusi pa taisnāko ceļu. 
Atis ar ratiem brauca pa tilta apakšu līdz satikāmies jau tilta otrā pusē uz ceļa. Pastaigas beigās bijām arī Gūtmaņalā, kur interesantākais šķita nelielais ūdenskritumiņš avotiņā - ar burbulīšiem (sk. att). Pie alas bija arī neliels starpgadījums. Es ar Juliatu vēl vēroju avotiņu, pieskatīju, lai viņa neiekrīt ūdenī. Tai laikā Atis bija atgājis no alas, lai aplūkotu to pa gabalu. Pa vidam starp mums bija atstāti tukši rati, uz kuriem devās Dzintars. Kā Dzintars ierausās ratos, tā tie izkustējās un pa slīpo zemes virsu sāka ripot uz avota pusi. Es tai brīdī nezināju, ko ķert, ko grābt - līdz ratiem gabals un Juliatu vienu pamest pie ūdens arī nevar. Tā nu atlika tikai noskatīties, kā rati ar priekšējiem riteņiem iebrāžas paplatajā avotā un apgāžas. Jāsaka - Dzintaram nebija ne skrambiņas. Lielākais izbīlis, šķiet, bija man.
izbraukt nav iespējams, atpakaļceļā būtu bijis jānes abus bērnus, un kāda tad tur mums vairs būtu atpūta un dabas baudīšana.
* 11.novembris. Mēs (es un abi bērni) šodien izdomājām uz tuvējo parku braukt turp/atpakaļ ar autobusu (3 pieturas), jo rati beidzot neatgriezeniski salauzti. Tad nu pa lapām un starp kokiem, un pa smilšukastes teritoriju nodzīvojām 1h 45min. un pēc tam mājās Juliata kā tika man rokās, tā aizmiga. Forši šoreiz sanāca - nesām malku (zarus, vecas lapas), kurinājām krāsni (veca nogāzta koka dobumā), cepām pankūkas, vārījām zupu (arī no lapām), likām šķīvojos (lielās lapās), meklējām un vācām, lobijām sēkliņas no kļavlapu "snīpīšiem", braucām ar traktoru (saķērāmies savā starpā ar rokām pie drēbēm), grābām ar traktoru lapas, braucām vilcienā, lidojām, vēl dejojām "kas dārzā" un arī vienkārši dejojām.
Raidījuma vadītājs Igors Siliņš patīkami pārsteidz - mūs visus laipni uzņem, ierāda vietas pirmajā rindā. Apjautājos, vai viņš no bērniem nebaidās (tomēr taču, neko nevar paredzēt, ja nu izjauc TV ierakstu!), izrādās, ka nebaidās vis. Turklāt citiem apmeklētājiem norāda, lai bērnu tuvumā viņi nesmēķētu. Nu super attieksme! Patiesībā iepriekš baidījos, vai mūs vispār ielaidīs..
* 10.decembris. Mežā ar abiem bērniem kopā (viņi gan vairāk jauc un traucē nekā palīdz;)) atjaunojam senāk uzceltu sniegavīru un pēc Dzintara pieprasījuma uzceļam viņam arī sniega draudzenīti, abus savienojam ar zariņu (sk. attēlu). Diemžēl viņu mūžs ir īss. Jau nākamajā dienā no abiem nav ne kaudzītes - droši vien ne vien izkusuši, bet arī vispirms izjaukti vai izspārdīti.
* 15.decembris. Jaunajā Mūzikas skolā bija ļoti jauks Ziemassvētku pasākums. Par mums gan vispār brīnums, ka bijām, jo iepriekšējā dienā (14.decembrī) Dzintaram bija astmas lēkme smagā formā - šķiet, nekad tik bieži nebiju devusi viņam elpot zāles, jo nevarēja izelpot, pats prasīja paelpot zālītes. Eglītes dienā jau ar nejutās pilnīgi vesels, elpa bija apgūtināta, bet citādi aktīvs un dzīvespriecīgs, tai laikā pat neklepoja! Turklāt pēc eglītes pats teica, ka patika, tā ka nebiju gluži mocījusi bērnu, vadājot šurpu turpu uz pasākumu. Abi bērni pēc tam pa māju staigā tik dziedādami.
un pēc tam - pastaigu pa jūrmalu. Abas sanāk ļoti jaukas. Mežs ir visai ledains, kalnā grūti uzkāpt, slīdam atpakaļ. Ir pāris kritieni, taču garākais nobrauciens / nošļūciens no lielāka kalna ar Juliatu piesprādzētu ragavās un mani pie ragavu roktura, sanāk veiksmīgs. 
|
|
22.janvāris.
* Kamēr biju darbā, Dzintars 2.stāva gultai pusi dēļus nokabinājis nost - tie karājās vertikāli uz leju (sk.attēlu pa kreisi), puse gultas - caurums, pa kuru, kad es ierados, Dzintars no otrā stāva lēca lejā, bet Juliata stāvēja blakus caurumam 2.stāvā (sk. augšējo attēlu pa labi). |
Bildēs: pa kreisi - brālis ar māsu, pa labi - jaunā vīra brāļa dēls ar jaunās sievas māsas meitu.:)
* 4.marts. Visa ģimene dodamies skaistā, pa pusei saulainā pastaigā cauri mežam ar ragaviņām. Interesantākais moments bija uzdurties meža ezeriņam, kas bija tiktāl aizsalis, ka varēja iet un braukt pa to ar ragavām. Sniegs virs ledus tik gaisīgs, ka nebija grūti ar kājām nospārdīt to nost līdz pat ledum, varējām pašļūkāt un ragavas paslidināt. Sanāca diezgan daudz pabrist arī pa neiestaigātiem sniegiem. Dzintars tad gāja kājām, Juliata pamatā ragavās.
* 11.marts. Pirmā reize leļļu teātrī gan Juliatai, gan Dzintaram. Skatījāmies izrādi "Un atkal Pifs...". Visgrūtākais visā bija ātrā āras drēbju noģērbt/uzģērbt vajadzēšana, krēsli arī garderobē neērti - visu laiku taisās ciet.
Izrādes sākumā es sēdēju vienā krēslā, bērni abi draudzīgi blakus otrā krēslā. Pirmās 5 minūtes viņi ar sajūsmu sekoja visam uz skatuves notiekošajam. Pēc minūtēm 15 Juliata paziņoja, ka gribot mājās. Paņēmu viņu klēpī un turpinājām skatīties visai mierīgi, reizēm Juliatu pacēlu augstāk, lai labāk var redzēt. Dzintaram gan bija grūti nosēdēt - trinās, bet skatījās ar interesi un komentāriem. Pusstundu no vietas noturēt uzmanību tomēr bērniem bija pagrūti. Pēc starpbrīža arī Dzintars gribēja pie mammas, sēdējām kā sab.transportā - viens bērns uz viena ceļa, otrs - uz otra.
Pēc izrādes Dzintars noteikti teica, ka patika un ka gribētu nākt vēl, Juliata it kā teica, ka patika, bet vairāk nākt negrib, bet nu nez, cik var ticēt. Dzintaram vislabāk patika pelīte un Pifs, bet Juliata uz to pašu jautājumu tik teica, ka "mammu gibu teātī".
* Pēc izrādes mums pievienojās tētis un visi kopīgi devāmies uz ARS, lai Dzintars var nodot asins analīzes pārbaudei, vai nav celiakija. Tas gan bija murgs, jo Dzintaram drausmīgi sāpēja (tas viņam nekad nav bijis raksturīgi!) un asinis netecēja, nācās pēc pāris min. procedūru raudošajam bērnam atkārtot vēl otrā rokā. Es biju pārbijusies ne pa jokam, vai viss kārtībā, un nosolījos vairs tuvākā laikā ne par kādu naudu neļaut taisīt analīzes no vēnas, protams, ja tas nebūs dzīvības jautājums.
Par ciešanām gan Dzintars dabūja vairākas konfektes, kas viņam sirdi priecēja. Toties kad citudien cēlām sniegavīrus, bija tāds moments, ka Dzintars "ņēma analīzes" no sniegavīra un tad sāka paniski saukt, lai es uztaisu sniegavīram rociņas (nebija vēl). Es, nesaprotot steigas nozīmi, uztaisīju rociņas, un Dzintars steigšus it kā tām pieskārās un viss. Prasu, kam tās rokas bija vajadzīgas? Izrādās - lai varētu ielikt konfektes. :)
* 14., 15. marts. Sniegavīru dienas. Beidzot laiks paliek baudāmāks - siltāks (ap +5 grādiem), saulaināks; sniegs vienlaikus lipīgs un porains, vēl neizkusis, var droši velt sniega bumbas. Pirmajā dienā pa visiem trim (es un bērni) kopā uzcēlām 3 sniegavīrus (sk.att.), otrajā dienā tie bija jau pa pusei nospārdīti, nācās atjaunot, uztaisījām vēl arī vienu jaunu, rezultātā palikušās sniega bumbas pamazām pārtapa par sniega zaķi, sniega krutmāti Agati (no Pifa), sniega suņuku un no iepriekšējās dienas bija palikusi vāji nojaušama sniega vārna (sk. attēlu zemāk sadaļā "Sniegavīri 2005/2006").
* 19.marts. Pabeidzu "zīmēšanas sienu", ar ko ļoti lepojos - pie vertikāla dēļa (patiesībā - redeļu gultiņas grīdas), 
kas piestiprināts divstāvu gultas kājgalī, pielieku lipekļus, pie kuriem piestiprināt zīmēšanas lapas, kā arī gar malām striķos iekārti krītiņi - katrā malā pa 3 (doma ir katrā malā pa 6, bet pagaidām nav gana daudz atbilstošu striķu). Striķi pie krītiņiem piestiprināti ar to pašu lipekļu palīdzību. (Sākumā apliku lipekli apkārt krītiņam, apsēju tai vietā striķi, un tad pa virsu vēl uzliku lipekli - patiesībā pa virsu neko likt nevajadzēja, jo 1) labi turas tāpat, 2) šādi krītiņi vēl var lieki saķerties ar lipekļiem savā starpā.) Kreisajā pusē stāvlampa. Uz grīdas pie sienas ķeblis, lai var zīmēt, pakāpjoties uz tā, bet zem ķebļa sanāk vēl vieta rotaļlietu kastēm. Uz zīmēšanas sienas Dzintars pēc mana pamudinājuma uzzīmē arī savu pirmo mašīnu. :)
